Džūlijas Glorijas atrašana

Kad mēs ar Paulu iemīlējāmies, mēs smagi sakritām. Mēs viens otram bijām viss. Tomēr mēs joprojām mācījāmies mīlēt sevi un neaptvērām, cik daudz bagāžas velkam aiz muguras. Mūsu bērnība bija kaut kas tāds, no kā mēs joprojām dziedinājām, un mūsu mīlestībā viens pret otru mēs atradām svētnīcas sajūtu.

Mūsu attiecības bija kā sala, un mēs bijām atstumti. Pirmajos brīžos, gan mēnešos, gan gados, mēs jutām, ka viss, kas mums vajadzīgs, ir viens otram. Mīlošais izskats un fiziskā saikne — ne tikai seksuālā, bet gandrīz kosmiskā līmenī — šķita, ka mūsu dvēselēm vajadzēja viena otrai elpot.

Tomēr vienā mirklī mīlestība izsīkst, un iestājas nicinājums. Cilvēks, kuru tu dievini, tagad ir kļuvis par cilvēku, par kuru tu dusmojies. Viņi lēnām kļūst par jūsu ienaidnieku. Mēs ar Paulu ne ar ko neatšķīrās. Mēs mēģinājām atrisināt, kādas problēmas varējām, ar ierobežoto izpratni par psiholoģiju, kas ir mūsu attiecību pamatproblēmu pamatā. Mēs atradāmies vietā, kur mēs pastāvīgi aizsargājāmies viens pret otru. Mūsu bērnība ķērās pie zobeniem un teica: “Izdari visu sliktāko”, un sākās verbālā (un fiziskā) paukošanās.

Mēs sapratām, ka ir pārāk viegli padoties un vienkārši ļaut, lai mūsu savienības audums tiktu izjaukts un izmests. Kamēr daži pāri izmisuma brīžos pieķeras viens otram, citi vienkārši padodas. Mēs ar Polu nebijām sapratuši, ka pieķeršanās viens otram neatrisinās mūsu problēmas un dažkārt tās pat pasliktinās. Mēs mēģinājām meklēt palīdzību, bet nevarējām atrast terapeitu, kura padoms šķita, ka tas būtu paredzēts, lai palīdzētu mums abiem kā vienībai. Mūsu attiecības bija vētrainā vietā. Mēs iegājām vismaz trīs no četriem jātniekiem agrīnā stadijā, izraisot emociju vilni no bērnības, izraisot attiecību cunami mūsu dzīvē.

Mans vīrs un es nezinājām, ko mēs apņemamies, kad nolēmām, ka nevaram būt atsevišķi viens no otra. Nebija rokasgrāmatas vai rokasgrāmatas par to, cik ļoti jūsu darbības un reakcijas ietekmē jūsu dzīves nozīmīgo. Līdzīgi kā bērnu audzināšanā, jums ir dota cilvēka sirds un dzīvība, par ko būt atbildīgam, taču norādījumi tiek izlaisti.

Tad mēs atradām Džūliju Gloriju, brīnišķīgi saprātīgu un gudru sievieti. Šis radniecīgais gars paņēma mūsu ievainotās attiecības un sāka maigi barot mūs līdz veselības sākuma stadijai. Interesanti, kā attiecības jūs emocionāli saista ar kādu. Grūtības un uzvaras darbojas kā glābšanas riņķis, mācot uzticēties savam partnerim. Mūsu attiecības bija kā boja dzīves tumšajā vētrā, un mēs turējāmies viens pie otra, jo tas bija viss, kas mums bija un tas, ko bijām zinājuši.

Ar Džūlijas konsultācijām, mentoringu un aprūpi mūsu attiecības izturēja daudzas no šīm vētrām, ļaujot mums dziedināt sevi un vienam otru. Godības metode atstāja paliekošu ietekmi mūsu dzīvē un attiecībās. Vienkārši sakot, Džūlija mums mācīja, kā dziedināt. Viņa ne tikai lika mums apzināties mūsu sāpes, bet, vēl svarīgāk, to avotu. Tas mums deva drosmi meklēt dziedināšanu ne tikai sev, bet arī kā komandai. Mēs kļuvām kā “ievainotie dziednieki”, cenšoties ne tikai izārstēties no savām bērnības sāpēm un traumām, bet arī piedot viens otram sāpes, ko radījām. Kad izveseļojās, mēs izveidojām Pilsētas ģimene 2007. gadā, lai to samaksātu, kalpojot mūsu kopienas jauniešiem.

Augot kopā, es noteikti zināju vienu: es mīlēju šo vīrieti. Bailes ir vilinošs pāru izvēles ierocis, taču ar pareizu apmācību jūs varat pārtraukt ļauties bailēm un sākt dziedēt. Mēs ar Polu esam iemācījušies, ka, lai gan mēs, iespējams, nekad pilnībā neatgūsimies no pagātnes traumām, mūsu pacietība un mīlestība vienam pret otru ir ļāvušas mūsu attiecībām attīstīties. Mums par to jāpateicas Džūlijai Glorijai — bez viņas mēs joprojām būtu pazuduši jūrā.