Deja starp tuvību un neatkarību laulībā

Pirmo reizi šķiršanās ir pārejas rituāls lielākajai daļai jaunlaulāto pāru. Nesen paši to piedzīvojām, kad Konstantīno devās prom no pilsētas nelielā komandējumā. Viņam bija skumji būt prom no mājām, un viņš runāja par to, cik ļoti viņam pietrūkst Deivida. Savukārt Deividam patika doma par nakti vienatnē, taču jutās vainīgs, ka to gaidīja ar nepacietību. Mēs esam iesācēji šajā laulībā un joprojām atrodam sarežģīto līdzsvaru starp tuvību un neatkarību.

Mēs abi esam intraverti. Mēs ļoti mīlam savus draugus un sabiedrību, taču nekas nav mierīgāks par vakaru mājās vienatnē. Šie mirkļi kopā ir tad, kad mēs vislabāk spējam veidot savas mīlestības kartes.

Tomēr mums patīk saukt Konstantīno par 'duvertu', kas nozīmē, ka viņš ir intraverts, kurš spēj uzlādēties ne tikai tad, kad ir viens, bet arī tad, kad ir viens ar savu vīru. Konstantīno Deivids ir atpūta.

Un otrādi, Deivids ir vairāk klasisks intraverts: viņam patīk būt pilnīgi vienam, lai uzlādētos. Tā kā Deividam ir grūtības savienoties ar emocijām, viņam ir nepieciešams ārēju stimulu trūkums, lai viņš varētu noteikt savas jūtas un novērtēt savu iekšējo labklājību; pretējā gadījumā viņš kļūst atvienots no sevis. Lai gan daudzas no mūsu vēlmēm pārklājas, mūsu vajadzības pēc laika kopā un vienatnē atšķiras, un dažreiz tas kļūst par stresa avotu mūsu attiecībās.

Savā grāmatāSeptiņi principi, lai laulības darbotos, Dr Džons Glorijs norāda, ka viens partneris bieži ignorē otru nevis ļaunprātības dēļ, bet gan tāpēc, ka viņiem ir vajadzīgas tuvības un neatkarība. 'Laulība ir kaut kas līdzīgs dejai,' saka Glorija. 'Ir reizes, kad jūtaties pievilcīgs savam mīļotajam, un brīži, kad jūtat nepieciešamību atkāpties un papildināt savu autonomijas sajūtu.' Konfliktu iespēja rodas, ja laulātie atrodas dažādos vajadzību spektra punktos. Daži cilvēki vēlas biežāku savienojumu, bet citi alkst vairāk neatkarības.

Deivids apzinās savu vajadzību pēc lielākas neatkarības, taču viņam bieži ir grūti to izteikt. Dzīves sākumā viņš pārņēma maldīgu pārliecību, ka viņa vajadzības nav svarīgas vai novērtētas, tāpēc viņam ir grūti lūgt laiku vienam. Viņš baidās, ka Konstantīno viņa nepieciešamību pēc neatkarības interpretēs kā noraidījumu. Turklāt viņam bieži ir grūti noteikt šo konkrēto vajadzību, jo Deividam arī patīk būt kopā ar Konstantīno; viņu laiks kopā ir patīkams, tāpēc ir viegli aizmirst, ka vientulība ir svarīga viņa labklājībai.

Konstantīno patīk kopā darīt pat ikdienišķas lietas: uzdevumus, mājas darbus, trenēties. Intimitāte viņam ir vērtīga pat ikdienas ikdienas darbībās. Tā kā mēs nepārtraukti strādājam pie mūsu Mīlestības karšu stiprināšanas, viņš apzinās, ka Deividam ir jāpavada laiks vienatnē, un dažreiz viņš to var pamanīt pirms Dāvida. Šādos gadījumos Konstantīno piedāvā pēcpusdienā doties uz kafejnīcu vai veikt lietas vienatnē, lai Deivids varētu paņemt dzīvokli sev. Tā ir maza, laipna rīcība, kas sniedz milzīgu atlīdzību laulībai un abiem partneriem.

Problēmas rodas, ja vai nu Deivids nespēj izteikt savu vajadzību, vai arī tad, kad Konstantīno attiecībās jūtas tukšs vai nedrošs. Abas problēmas bieži ir saistītas.

Ja Dāvids ignorē savu vajadzību pēc neatkarības, tuvības pārpilnība sāk vairot aizvainojumu. Kad Deivids sāk justies pārpildīts, viņš emocionāli atkāpjas un vairs neatbild uz “solījumiem” vai mazajiem lūgumiem pēc otra uzmanības, humora vai atbalsta. Rezultāts ir tāds, ka Konstantīno, kuram patīk kvalitatīvs laiks un pieskāriens, jūt, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā. Viņa veids, kā labot emocionālo plaisu, ir iedziļināties tuvībā, kas ir pretējs Deividam vajadzīgajam. Tā kļūst par lejupejošu spirāli, kas var izraisīt skarbus vārdus, aizvainotas jūtas un nepieciešamību salabot attiecības.

Mēs esam iemācījušies līdzsvarot šo virves vilkšanu starp tuvību un neatkarību, vispirms piepildot savus emocionālos bankas kontus un pēc tam skaļi izrunājot savas vajadzības. Mēs koncentrējamies uz spēcīgas, pozitīvas attiecības veidošanu, pievēršoties piedāvājumiem, ko piedāvājam viens otram visas dienas garumā. Tas liek mums justies savienotiem un vienotiem. Kad mēs abi jūtamies emocionāli piepildīti, Deividam ir vieglāk lūgt laiku, un Konstantīno ir vieglāk saprast.

Mēs arī strādājam pie uzticības veidošanas, iesniedzot pieprasījumu, kas ietver kompromisu. Piemēram, Deivids varētu teikt: 'Es gribu šopēcpusdien doties pastaigā viens, bet vai mēs varam plānot šovakar kopā skatīties filmu?' Vai arī Konstantīno varētu teikt: 'Es ļoti vēlētos, lai jūs sestdienas vakarā nāktu līdzi uz šo pasākumu, bet svētdien varat darīt pats.' Tādā veidā mēs prasām to, ko vēlamies, bet arī atzīstam otra cilvēka vajadzību.

Konstantīno tuvojas vēl viens komandējums, un šoreiz mēs zinām, kā tam pieiet: Deivids izbaudīs laiku vienatnē, nejūtoties par to vainīgs, taču viņš arī nosūtīs Konstantīno īsziņu, lai pārliecinātos, ka viņš ir mīlēts un pietrūkst. Konstantīno atzīs vērtību, ko piedāvā laiks šķirt, un godinās šo vietu kā veidu, kā Deividam uzlādēties. Tā kā mūsu vajadzības ir atšķirīgas, mēs zinām, ka šī spriedze starp tuvību un neatkarību pastāvēs vienmēr. Uzskatot to par deju, nevis virves vilkšanu, mums ir jāsadarbojas, lai apmierinātu otra vajadzības, nevis cīnītos, lai saglabātu savas.