Par pateicību: 3 mācības, kas šim reālistim jāapgūst

Esmu reāliste. Bieži cilvēki mūs raksturo kā pusglāzi-tukšus cilvēkus, bet es saku, ka aprakstu glāzi tādu, kāda tā ir. Patiesībā.

Manā dzīvē tas izskatās kā daudz tiešas komunikācijas, analīzes un plānošanas. Es plānoju to, ko es domāju, ka notiks, nevis to, ko es ceru, ka notiks vai varētu rasties bailes. Ja kļūdos, tad koriģēju savu izpratni par situāciju un attiecīgi plānoju nākamajai reizei.

Es to redzu kā savas laulības spēku. Piemēram, mūsu ikgadējā ceļojumā uz austrumu krastu brīvdienās kopā ar savu vīru es parasti esmu tas, kurš nosaka mūsu maršrutu un seko līdzi laikam.

Pagājušajā gadā mēs plānojām apceļot vēsturisko pilsētu Plimutu, Masačūsetsā. Brauciena dienā mēs izbraucām vēlu, un mūsu braucienā no Bostonas sāka līt. Līdz brīdim, kad ieradāmies Plimutā, lija. Neapmierināta es atpazinu savu idillisko ainu, kurā mēs baudām savdabīgo piekrastes pilsētu zem siltās rudens saules gaismas, kas, lai arī nebija sagrauta, noteikti nebūs tik ērta. Reālists manī pieņēma apstākļus.

Es noteikti nebiju pateicīgs par izmaiņām plānos. Man bija vīzija un zināju, kāda varēja būt mūsu diena.

Tomēr kā pāru terapeits, kas specializējas Glory metodē, mana pieeja attiecību uzlabošanai māca, ka pateicība mums nāk par labu. Tāpēc es zināju, ka perspektīvas maiņa var mainīt manu dienas pieredzi.

Tas man lika aizdomāties par a Ņujorkas Laiksrakstu kurā Arturs K. Brūkss atgādina, ka “daudziem cilvēkiem pateicība ir grūta, jo dzīve ir grūta. Pat ārpus trūkuma un depresijas ir daudz parastu apstākļu, kuros pateicība nenāk viegli. Jā! Paldies, Brūks. Varbūt kā lietus dienā, kad apceļojat savu senču vēsturisko pilsētu?

Brūks izceļ trīs galvenos punktus, kas liek manam reālismam perspektīvā:

1. Izvēloties būt pateicīgiem, mēs kļūstam pateicīgāki
Praktizējot pateicību, mūsu smadzenes izdala ķīmiskas vielas, kas padara mūs mazāk saspringtus un, savukārt, pateicīgākus. Mūsu smadzenes neatšķir, vai šī pateicība ir nepārvarama un spēcīga, vai vienkārši jauns mēģinājums. Svarīga ir tikai tīša pateicības darbība. Savā pētniecības laboratorijā Dr. Glorijs atklāja, ka veiksmīgi pāri rada labas gribas kultūru un mērķtiecīgi cenšas viens otru redzēt caur rozā brillēm.

2. Pateicība pozitīvi ietekmē mūsu attiecības
Mācot pāriem, kā efektīvi sazināties, galvenais elements ir izvairīties no kritikas un aizsardzības. Doktore Glorija un Brūkss piekrīt, ka tad, kad jūs mijiedarbojaties ar citiem, sākot no pateicības vietas, tas pazemina viņu aizsargspējas, padara viņus gatavākus sadarboties un parasti veido pozitīvāku sarunu.

3. Pateicības ieradumi var sākties ar mazumiņu
Brūkss mudina savus lasītājus izjust 'iekšējo pateicību, ārēju pateicību un pateicību par bezjēdzīgām lietām'. Pēdējais ir visinteresantākais un vismazāk grūtais. Esiet pateicīgi par mazajiem mūsu dzīves un attiecību aspektiem – omulīgu džemperi, siltu kafijas tasi, roku turēšanas komfortu.

Kamēr mēs ar vīru stāvējām lietusgāzē, kurpes izmirkušas un atpalikām no grafika, mēs gājām gar krastmalu un ieraudzījām nosegtu tirgu. Iekšā skanēja dzīvā mūzika, un vietējā ēdiena smarža mūs ievilināja. Mēs staigājām apkārt, izmēģinot vietējos pārtikas paraugus, pieskaroties mīkstajai rokām darinātu izstrādājumu vilnai un vērojot vietējo iedzīvotāju mijiedarbību ar saviem kaimiņiem.

Mēs izgājām ārā, un mans vīrs pagriezās pret mani un sacīja: 'Vai tas nebija pārsteidzoši? Paldies, ka ļāvāt mums apstāties. ” Tas bija ātrs komentārs, kuru viņš ir izteicis tūkstoš reižu. Šis bija mans brīdis, lai sāktu ar mazumiņu. Tāpēc, kā mudina Brūkss, es nolēmu „sacelties pret emocionālo autentiskumu, kas mani attur no svētlaimes”, pagriezos pret savu vīru un sacīju: „Jums ir taisnība, tas bija pārsteidzoši. Paldies, ka mudinājāt mūs ienākt.” Komentārs nebija gluži automātisks, tas nebija gluži reālistisks, taču tas palīdzēja noformēt dienu pavisam jaunā veidā.